Par pasēdēšanu un miljoniem
Andra Kulberga uzbrukumi nevalstiskajam sektoram balstās apšaubāmā aritmētikā, bet labā aprēķinā. Tas gan nenozīmē, ka NVO nav problēmas ar atkarību no valsts naudas un caurskatāmību.
Politikā ir maz pateicīgāku upuru par nevalstiskajām organizācijām. Tās apgalvo, ka pārstāv sabiedrību, lai gan retais zina, ar ko tās īsti nodarbojas. Premjers Andris Kulbergs šo uzķēra rekordlaikā. Viņa paziņojums, ka Valsts kanceleja aktīvistiem par katru sēdi maksā 18 000 eiro, bez piepūles radīja skandālu. Rezultātā tika pieprasīts audits par līdzekļu izmantošanu un atsevišķi līgumi ar NVO tika lauzti.
Kulberga aprēķins gan izrādījās maldinošs. Re:Baltica noskaidroja, ka viņš NVO alianses 200 000 eiro gada līgumu mehāniski izdalīja ar sēžu skaitu. Pēc šādas loģikas pats premjers izmaksā ap 720 eiro stundā. Reālā atlīdzība par sēdēm visai padomei par visu gadu bija ap 21 000 eiro.
Tomēr skepsei ir pamats. Par spīti pasludinātajai neatkarībai, robeža starp valsti un atsevišķām NVO bieži šķiet izplūdusi, tās izmanto budžeta līdzekļus un vienlaikus konsultē valdību jautājumos, kuros pašām ir finansiāla interese. Tāpat tām ir tendence radīt rezultātus ar apšaubāmu atdevi sabiedrībai.
Vienlaikus priekšstats par NVO kā tīri nesavtīgu pilsonisko iniciatīvu ir ilūzija. Ja valsts nemaksā par pilsoniskās sabiedrības laiku un ekspertīzi, valdības koridoros paliek tikai labi finansēti korporatīvie lobiji un “entuziasti”, kuru laikam un prasmēm citur nav pieprasījuma. Starptautiskā prakse rāda, ka sagatavošanās darba un laika kompensēšana ir standarts, lai lēmumu pieņemšanā saglabātu profesionālu līdzsvaru.
Tas gan nenozīmē, ka premjera aizdomas par lielo naudu bija nepamatotas, viņš vienkārši meklēja problēmu nepareizajā vietā.
NOVUM veiktā analīze atklāj, ka trīs gadu periodā no 2023. līdz 2025. gadam Latvijas publiskais sektors biedrībām un nodibinājumiem kopumā izmaksāja 582,8 miljonus eiro. Taču lielākā šīs naudas daļa nav attiecinātā pilsoniskajai sabiedrībai tās ierastajā izpratnē. Tā ietver sporta federācijas, kultūras, lauksaimnieku asociācijas un sociālās aprūpes nodrošinātājus.
Daudz būtiskāka problēma kā piesauktie 18 000 eiro par sēdi ir, ka valsts kases ikmēneša izpildes datos netiek norādīts dotācijas saņēmējs. Tā rezultātā no 198,1 miljona eiro, kas pēdējos trīs gados no valsts, ES un pašvaldību budžetiem novirzīti pilsoniskajai sabiedrībai, par 90,9% naudas (180,1 miljonu eiro) publiski nav iespējams noskaidrot, kuras konkrētās organizācijas šos līdzekļus ir saņēmušas. Saņēmēji ir pieejami tikai par iepirktajiem pakalpojumiem, izsniegtajiem ES grantiem un valsts uzņēmumu ziedojumiem.
Latvija finansējuma apjoma ziņā atrodas pa vidu starp kaimiņvalstīm. Igaunija savu pilsonisko sabiedrību atbalsta būtiski dāsnāk. 2023. gadā tā pilsoniskajai sabiedrībai nodrošināja aptuveni 54-93 eiro uz iedzīvotāju pret Latvijas 30 eiro. Turpretī Lietuvā aplēstais atbalsts pilsoniskajam sektoram ir viszemākais reģionā, aptuveni 13-19 eiro uz iedzīvotāju.
Vēl uzskatāmāka par finansējuma apjomu ir datu atklātības asimetrija Baltijā. Igaunija pārzina gan kopējās summas, gan gala saņēmējus, jo atvērtie dati ļauj izsekot katram eiro. Pārējās divās valstīs pieeja pilnībā atšķiras: Lietuvas budžetā nav atsevišķa koda NVO, toties katram valsts maksājumam ir norādīts saņēmēja kods, ļaujot datus apkopot. Latvija rīkojas otrādi, tā precīzi zina, cik daudz naudas tiek iztērēts, taču nenorāda kam tā aiziet.
2026. gada pirmajos sešos mēnešos valsts budžeta granti pilsoniskajai sabiedrībai ir pieauguši par 24,6% (sasniedzot 34,2 miljonus eiro pirmajā pusgadā). Taču dati rāda, ka Latvijas valsts budžeta tiešais finansējums ir pat nedaudz samazinājies (-0,8%). Visu pieaugumu nodrošina ES fondu un Eiropas Atveseļošanas un noturības mehānisma (ANM) līdzmaksājumi.
2025. gadā Eiropas Atveseļošanas mehānisms (ANM) nodrošināja vairāk nekā ceturtdaļu jeb 18,8 miljonus eiro no kopējā valsts grantu apjoma pilsoniskajai sabiedrībai. Taču Atveseļošanas mehānisma programma noslēdzas jau 2026. gada 31. augustā. Termiņa beigas neizbēgami radīs pamanāmu robu sektora bilancē, iespējams, liekot valdībai drīzumā gatavoties lūgumiem šo caurumu kompensēt no valsts budžeta. Pašreizējais skandāls var izrādīties tikai priekšspēle gaidāmajai fiskālajai cīņai, kurā Kulberga kungs jau laikus veicis profilaktisko gājienu.
Kulbergam nebija taisnība par 18 000 eiro, taču viņam ir taisnība, ka sabiedrībai ir tiesības zināt, kas un par ko saņem simtiem miljonu publiskās naudas. Ja audits palīdzēs sniegt atbildes, līdzšinējais politiskais teātris būs sevi attaisnojis. Ja nē, vēlētājiem būs pamats jautāt, kāpēc.