Lielās zivis un tukšie tīkli

Jēkabs Straume no Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadītāja amata aiziet tikpat neuzkrītoši, kā to pildīja. Piektdien, 31. jūlijā, viņš paziņoja, ka dosies izdienas pensijā. Saeimai vēl formāli jāapstiprina viņa atbrīvošana, taču Straumes deviņus gadus ilgā ēra KNAB ir noslēgusies, gandrīz gadu pirms termiņa beigām.

Straume pārņēma iestādi, kas bija slavena nevis ar korumpantu ķeršanu, bet ar darbinieku savstarpējiem kariem. Viņš atstāj profesionālāku, mierīgāku un starptautiski cienītāku biroju. Taču viņš neatstāj sistēmu, kurā būtu noticis skaidri saskatāms izrāviens cīņā pret politisko un administratīvo korupciju.

Kad Saeima 2017. gada 15. jūnijā ar 89 balsīm par un nevienu pret apstiprināja Straumi amatā, politiķi viņu raksturoja gandrīz kā biroja pēdējo iespēju. Pirmais konkurss uz amatu beidzās ar visu desmit pretendentu noraidīšanu.

Disfunkcionālas iestādes salabošana ir īsts vadības darbs. Pirms Straumes KNAB iekšējie konflikti bija kļuvuši pašuzturoši: vadība karoja ar darbiniekiem, darbinieki ar vadību, bet dažādas biroja daļas, cita ar citu. Šādā vidē nav iespējama ne valitatīva izmeklēšana, ne informācijas aizsardzība, ne ilgtermiņa lietu plānošana. Straumes laikā publiskie kari gandrīz izbeidzās. Tika mainīta biroja struktūra, uzlabots atalgojums un materiāltehniskais nodrošinājums. 2024. gadā konkursā uz KNAB vakancēm pieteicās vairāk nekā 200 kandidātu, un izmeklētāju štatu izdevās gandrīz pilnībā nokomplektēt.

Te atklājas Straumes vadības paradokss. Viņš padarīja KNAB mazāk skandalozu, bet arī mazāk klātesošu sabiedrības apziņā.

2022. gada SKDS aptaujā tikai 15,7% iedzīvotāju uzskatīja, ka Straumes pirmā termiņa laikā KNAB darbs ir uzlabojies. Būtisku uzlabojumu saskatīja vien 2,4%. Darba pasliktināšanos redzēja 9,8%, bet 45,2% nespēja atbildēt vai atzina, ka viņiem trūkst informācijas. Šie dati izteikti parāda sabiedrības vienaldzību. Pretkorupcijas iestādei tas nav daudz glaimojošāk par neuzticību.

Tomēr Straumes ēru vislabāk raksturo nevis tas, ko KNAB sāka, bet tas, ko nespēja pabeigt.

2018. gada “Rīgas satiksmes” lieta, kas aptvēra tramvaju, trolejbusu un autobusu iepirkums ar kopējo līgumu vērtību 270,1 miljons eiro, sākotnēja šķita apliecinājums biroja spējai ķert “lielos medījumus”. Lietas ietvaros tika veiktas vairāk nekā 30 kratīšanas un aizturētu astoņi cilvēki Latvijā un Polijā. Vairāk nekā četrus gadu vēlāk lietu izbeidza.

Bet, bija arī panākumi, redzamākais ir Igora Trubko notiesāšana par 2,1 miljona eiro kukuļa piedāvāšanu Rīgas domniekam Mārtiņam Kossovičam. Taču arī šis piemērs izgaismo KNAB iespēju robežas. Birojs par kukuļošanu uzzināja tāpēc, ka par to ziņoja uzpirktā persona, nevis tādēļ, ka birojs pats būtu atklājis slepenu un sistemātisku korupcijas shēmu.

Līdzīgs kontrasts redzams ārvalstu amatpersonu kukuļošanas apkarošanā. Desmit gados kopš pievienošanās OECD konvencijai KNAB sāka piecus kriminālprocesus, un OECD 2026. gada novērtējumā atzina Latvijas būtisko progresu.

Ārvalstu kukuļošanas lietas ir sarežģītas, diplomātiski un ekonomiski nozīmīgas. Tās ietekmē arī Latvijas uzņēmējdarbības reputāciju un investīciju vidi. Tomēr šis panākums ir šaurs. Latvijas iedzīvotājam, kurš vēro pašvaldību iepirkumus, politisko ietekmi valsts uzņēmumos vai amatpersonu savstarpējos pakalpojumus, veiksmīga lieta par kukuļošanu citā valstī ne vienmēr rada sajūtu, ka vara Latvijā kļuvusi godīgāka.

2025. gadā Latvija ieņēma 37. vietu pasaulē korupcijas uztveres indeksā, Lietuva 28., bet Igaunija dalīja 12. Vietu. Straumes termiņa sākumā Latvija no Lietuvas atpalika par vienu punktu. Tagad starpība ir pieci.

Par šo stagnāciju nevar vainot tikai KNAB. Traucē lēna tiesvedība, politiskās gribas trūkums un nepilnīga iepirkumu uzraudzība. Taču KNAB ir arī valsts galvenais politikas veidotājs pretkorupcijā. Ja sistēma deviņus gadus nekustas uz priekšu, birojs ir vismaz līdztekus atbildīgs.

Straumi 2017. gadā amatā apstiprināja vienbalsīgi, bet 2022. gadā viņš kandidēja faktiski bez konkurences. Vienprātība pati par sevi nav pierādījums politiskai ietekmei. Tikpat iespējams, ka dažādas partijas Straumē saskatīja kompetentu un politiski neitrālu vadītāju. Tomēr pretkorupcijas iestādes priekšniekam pārāk ērta sadzīvošana ar visu politisko spektru vienmēr rada neērtu jautājumu: vai viņu ciena, vai arī no viņa vienkārši nebaidās?

Straumes vadītais KNAB nebija acīmredzami politizēts. Tas ir būtisks pluss. Nebija ticamu pazīmju, ka birojs sistemātiski kalpotu vienai partijai vai vērstos pret citu. Taču neatkarība nav tikai spēja nepildīt politiķu pasūtījumus. Tā ir arī gatavība radīt politiķiem diskomfortu. Tieši šāda diskomforta Straumes laikā pietrūka.

Pēkšņā pensionēšanās notiek politiski jutīgā brīdī: nepilnus divus mēnešus pirms 15. Saeimas vēlēšanām. Kampaņas karstākajā fāzē partiju tēriņu uzraudzību pārņem vadītāja p.i. Ineta Cīrule, bet jauna priekšnieka meklēšanu apgrūtina vakantais Valsts kancelejas direktora amats.

Valdībai neizbēgami būs kārdinājums meklēt vēl vienu drošu administratoru. Cilvēku, kurš uzturēs mieru birojā, neradīs politiskus skandālus un starptautiskajiem vērtētājiem spēs parādīt sakārtotas procedūras. Tas būtu saprotami, bet nepietiekami.

Straumes pēctecim iekšējā stabilitāte ir jāsaglabā. Taču uz tās pamata jāveido tas, ko Straumes laikā neizdevās panākt: spēcīgs operatīvais darbs, mērķtiecīga augsta līmeņa lietu atlase, finanšu un datu analīze, ciešāka sadarbība ar prokuratūru un spēja sarežģītas lietas ne tikai sākt, bet arī pabeigt.

Straumi iecēla, lai glābtu KNAB no paša KNAB. To viņš lielā mērā izdarīja. Tagad Latvijai vajadzīgs priekšnieks, kurš spēj glābt biroju no pieticīgākas, bet ne mazāk bīstamas nelaimes, kļūšanas par labi pārvaldītu iestādi, no kuras neviens vairs neko daudz negaida.